Improvizācija ikdienā: kā un kādēļ pielietot?

Updated: Oct 30, 2019

Improvizācijas teātris jeb impro ir viena no teātra formām, kurā ainas, tēli un stāsts tiek radīti reālajā laikā uz vietas. Bieži improvizatori lūgs skatītāju ieteikumus, vai arī meklēs citus iedvesmas avotus (citāts no grāmatas, nejauša skaņa) balstoties uz kuriem tiks uzsākta aina.



Tātad, improvizācijas teātra aktieru uzdevums ir uzreiz spēlēt ainu skatītājiem. Ainu, kurā:

  • Aktieris nezin (vai nevar būt pārliecināts), kas viņš būs

  • Nav zināms kā tā risināsies

  • Nav zināms kas ir jāsaka un, ko teiks otrs

  • Nav zināms kā tā beigsies

  • Nav zināms, kādas emocijas radīsies (gan aktierī, gan skatītājos)


Izklausās biedējoši, vai ne? Mans nākamais teikums varētu būt maģiskais – “bet kā gan viņiem tas izdodas?”. Tomēr tas tāds nebūs. Jo ne visiem izdodas. Un ne vienmēr izdodas.


Un tagad parunāsim par tavu rītdienu. Rītdienu, kurā:

  • Tu nezini (vai nevari būt pārliecināts), kas tu būsi

  • Nav zināms, kā tā risināsies

  • Nav zināms, kas tev būs jāsaka un ko teiks otrs

  • Nav zināms kā tā beigsies

  • Nav zināms kādas emocijas radīsies (gan tevī, gan apkārtējos)




Arī rītdiena, šādā veidā aprakstīta, sāk izskatīties biedējoša, ne tā? Tomēr, tā ir mūsu katra ikdiena un mēs to vienkārši dzīvojam cik nu labi izdodas un reti par to aizdomājamies no šādas perspektīvas.

Tagad, kad esmu tev iztēlē savilkusi paralēles starp improvizācijas teātra izrādi un tavu ikdienu, pastāstīšu kā un kāpēc improvizatori trenējas.


Iemaņas, kuras tiek attīstītas improvizācijas teātra treniņos var iedalīt divās lielās kategorijās:

  1. Individuālās

  2. komandas

Protams, ka tās mijiedarbojas un viena otru papildina. Atšķirība ir tāda, ka individuālās izpaužas tajā, kā risinās dialogas tavā iekšienē, savukārt, komandas iazpaužas uz āru, pārādot to, kā tu sadarbojoties ar kādu.

Bāzes indivudālās iemaņas ir klātesamība, dzirdēšana, spontanitāte. Bāzes komandas iemaņas ir: akceptēšana, atbalsts, radošums.


Individuālās iemaņas


Klātesamība tiek atzīta arī par būtisku īpašību harizmātiskiem cilvēkiem. Mūsdienās ir tik daudz uzmanības novērsēju, ka cilvēki kļūst arvien nevērīgāki. Padomā:

- Cik reizes, sarunas laikā, tavas domas aizklīst prom?

- Cik reizes, lasot šo rakstu, tavas domas aizklīda?

Piemēram, sarunas laikā tu jau domā par nākamo teikumu, kuru teiksi. Vai arī tu domā par tikšanos, kas būs pēc pāris minūtēm un nespēj fokusēties uz to, ko kolēģis vai draugs tev tajā brīdī saka. Nepieminēsim viedierīces, tās runā pašas par sevi.

Katrs no mums ir bijis abās šajās lomās. Gan tas, kurš līdz galam neklausās, gan tas, kurā līdz galam neklausās. Un, atzīsim, sajūta ne tuvu nav patīkama.


Improvizatoram klātesamība ir būtiska, jo tā definē pirmo daļu no nezināmā:

  • Kas (kāds tēls) es esmu

  • Ko saka otrs

  • Kādas ir otra emocijas

  • Kādā vidē mēs atrodamies


Lai klātesamība būtu efektīva, improvizatoram ir arī patiešām jāsadzird. Tātad jāsadzird ne tikai pateiktie vārdi, bet arī intonācija, ķermeņa valoda, neverbālā komunikācija un arī skatītāju reakcija. Tālāk caur šīm divām, nozīmīgajām prasmēm, improvizators var izmantot nākamo, kas ir spontanitāte. Tātad – apvienot visu dzirdēto un redzēto un reģēt uzreiz – šajā mirklī.

Un šajā mirklī ir slavenais BET. Jeb mēs pārejam uz otru kategoriju: komandas iemaņas. Tātad – kā tas, kas tikko notika manā galvā un spontāni raujas uz āru, realitātē izskatīsies tur – ārā.


Piemērs no improvizācijas teātra ainas:


Juris: Māsiņ, cik forši, ka šodien tu mani tomēr pierunāji iziet ārā no mājas. Te, pie jūras ir tik jauki!

Aija: Juri, tu pārstrādājies esi? Mēs esam precējušies jau 10 gadus un tā jūra ir tikai glezna uz mūsu sienas!


Piemērā redzam, ka teorētiski es dzirdēju ko Juris saka, biju klātesoša un reaģēju spontāni. Tomēr mana atbilde sarunu nevirza uz priekšu, nenotiek atīstība, turklāt, tā pilnībā noliedz visu, ko Juris ir teicis un pat pazemo viņu. Citiem vārdiem sakot, improvizācijā mēs to saucam par bloķēšanu.


“Jā, un..” – akceptē realitāti, nevis noliedz to. Komandas iemaņas.


Komandas iemaņās kā pirmo minēju akceptēšanu. Viens no pasaulē slavenākajiem improvizācijas vārdu salikumiem ir “Jā, un...”. Tātad mēs akceptējam realitāti, nevis to noliedzam. Turklāt ar “jā, un...” mēs pierādam, ka patiešām klausījāmies un reaģējām uz jau sacīto, nevis jau iepriekš galvā bijām izdomājuši citu scenāriju un pie tā akli turamies (kā manā mana piemēra gadījumā, scenāriju par to, ka esmu sieva, nevis māsa.). Caur akceptēšanu mēs gaismas ātrumā nokļūstam pie pārējām divām nosauktajām iemaņām – atbalsta un radošuma. Atbalsts – akceptējot komandas biedra teikto to viņu atbalsti. Tu parādi, ka viņa ideja ir lieliska, ka to var attīstīt un, ka uz tās balstoties kopā mēs varam radīt kaut ko nebijušu un pat pārsteidzošu. Atbalsts ir būtisks, jo, atkārtoti noraidīts skatuves partneris ne tikai nevēlēsies ar tevi vairāk spēlēt, viņš tīri cilvēcīgi jutīs negatīvas emocijas. Savukārt to uzreiz redzēs arī skatītājs un nekāda prieka par izrādi viņam nebūs.


Vai pamanīji, kā divus teikumus atpakaļ, parādījās arī vārds “radīt”? Ir lielisks teiciens:

Ar “nē” vēl nav radīta neviena jauna ideja. (Mary Lemmer)

Tu taču esi dzirdējis par prāta vētrām jeb breinstormingu sapulcēs. Viena no metodēm, kā radīt jaunus risinājumus. Tieši tas pats ir izrādē, sakot “jā” katrai partnera idejai un ar “un” pieliekot tai klāt vēl kaut ko. Tālāk jau tas kā pa spirāli ideju attīstīs ar vien grandiozāku, kas, diezgan garantēti, finalizēsies ar lielisku ainu un skatītāju sajūsmu.


Piemērs:

Juris: Māsiņ, cik forši, ka šodien tu mani tomēr pierunāji iziet ārā no mājas. Te, pie jūras ir tik jauki!

Aija: Jā, Juri! Un paskaties, tur tālumā tuvojas ... (pirātu kuģis; kruīzu kuģis; nāriņa; onkulis ar Rimi maisiņiem.. Ļauj vaļu savai fantāzijai)


Uzķēri atšķirību?

Labi, kā tas strādā improvizācijas izrādē, būtu skaidrs.


Bet kā tas strādā dzīvē un kam tev to vajag?


Visticamāk tev jau ir skaidra doma, kā improvizācijas iemaņas palīdzētu ikdienā. Ļauj man tās nostiprināt ar vēl dažiem piemēriem.


Lūk, pienācis jaunas dienas rīts. Katrs posms tavā jaunajā dienā ir vienas lieliskas improvizācijas teātra ainas vērts. Gan rīta rutīna (brokastis, duša, kafija, saruna ar dzīvesbiedru/istabasbiedru/bērniem/kaķi ), gan ceļš uz darbu/skolu/pludmali, gan ierašanās galapunktā, gan katra saruna ( ar kolēģi/pārdevēju/pa telefonu/ar mammu/ar draugiem/ ar šoferīšiem blakus mašīnās un nekas, ka viņi tevi nedzird) un šādi varētu turpināt bezgalīgi. Kādas šīs ainas būs to, protams, izlem tu pats.


Tomēr visām šīm ainām ir kas kopīgs – ja tu būsi klātesošs, tiešām sadzirdēsi un reaģēsi uz notiekošo uzreiz, turklāt, darīsi to pilnībā pieņemot un akceptējot realitāti, iznākums ilgtermiņā būs veiksmīgs. Ja tu vēl to arī papildināsi ar idejām vai risinājumiem adekvāti izejot no esošās situācijas un ļausies turpmākajam (bez savā galvā iepriekš izdomāta scenārija) tu visticamāk redzēsi, ka situācijas iznākums ir labāks, kā spēji iztēloties (radošs). Un, saliekot kopā šādas veiksmīgas situācijas, rodas lieliska diena!

Tu esi pelnījis lielisku dienu, tas nu ir skaidrs.


Piemērs:

Tu darbā esi pievienojies veselīga dzīvesveida kustībai un, no šodienas, uz trešo stāvu kāp pa kāpnēm. Te, pēkšņi, kāds svešinieks milzu ātrumā nesas pa kāpnēm uz leju un diezgan spēcīgi uzgrūžas tev. Iespējams, pat nogāž. Iespējams, pat izsit tev no rokām mobilo telefonu vai uzgāž virsū karstu kafiju.


Esot klātesošs un tiešām sadzirdot svešinieka soļus, kas traucas lejā pa kāpnēm, visticamāk, šī situācija nemaz nebūtu notikusi. Bet atzīsim, neviens no mums nav perfekts. Varbūt deguns ieslīdēja telefonā un domas aiztraucās pie kādas ziņas sociālajos tīklos. Gadās.


Tomēr, ar šo uzgrūšanos uz trepēm svešinieks pilnīgi noteikti ir tevi iemetis sajūtā – te un tagad. Tu esi absolūti klātesošs. Ko tālāk?

Atceries pirmo iemaņu no komandas sadaļas: akceptēt. Pilnībā akceptēt esošos apstākļus un pieņemt viņus tādus, kādi tie ir. Ne labi, ne slikti. Bet tādi kādi ir, normāla procesa sastāvdaļa. Jā, tev uzgrūdās, jā bija mazliet sāpīgi. Tā mēdz šad tad notikt un tagad tas notika ar tevi. Tālāk jau seko tava spontānā reakcija. Kāda tā būs:


VARIANTS: 1 Eu, skaties kur skrien? Kas tu lohs? Es zināju, ka iet pa kāpnēm ir slikta ideja. (Nobloķēt, nepieņemt apstākļus, kā normālu procesa sastāvdaļu. Pazemot “skatuves” partneri.)

VARIANTS: 2 Ou, vai nu tu ļoti steidzies, vai centies uzstādīt rekordu ātrskriešanā pa kāpnēm! (Akceptē situāciju UN pievieno tai klāt jaunu ideju/scenāriju/pozitīvu emociju)


Itkā sīkums un no pirmā skatu punkta nenozīmīga epizode. Starp citu, varētu būt arī trešais variants – tu nenoreāģē vispār. Tātad tā arī nekļuvi klātesošs.

Tomēr pafantazēsim, kā šī aina varētu attīstīties. Scenāriju ir bezgalīgi daudz, došu dažas idejas:

  • Ir sācies ugunsgrēks un tāpēc viņš skrien

  • Šim cilvēkam pēc 3 minūtēm ir svarīga prezentācija un viņš stāvvietā mašīnā aizmirsa datoru. Pēc pusstundas tu uzzini, ka viņš ir tavs jaunais vadītājs (vai uzņēmuma izpilddirektors) un, prezentācija uz kuru viņš steidzās bija uzruna visam uzņēmumam

  • Šis cilvēks ir burvīgs pretējā dzimuma pārstāvis, kurš/kura kļūst nākotnē par tavu dzīvesbiedru

  • Tu tā arī neuzzini kur svešinieks skrēja, bet incidentu atceries ar smaidu – redz kā sākās pirmā “veselīgā dzīvesveida diena” ar tiešu uzbrukumu, mēģinot burtiski izsist tavu apņemšanos.


Lai arī kāds būtu scenārijs, ceru tu piekritīsi, ka klātesamība un tai sekojoša spontāna reakcija caur akceptēšanu, atbalstu un radošumu, noteikti virzīs uz veiksmīgāku “ainas” iznākumu.

Kā tev šķiet, vai pietiek šo tikai zināt, lai tava attieksme un ikdienas reakcijas uzlabotos/mainītos? Atbilde ir – jā.

Jau to apzināties, nozīmē savu attieksmi (spēju improvizēt ikdienā) paaugstināt par pāris procentiem. Jo, gluži vienkārši, tu par to ik pa laikam aizdomāsies. Visticamāk, tev ļoti svarīgās situācijās.

Tomēr, lai ieguvums būtu vērā ņemams un pārvērstos par tavu ikdienas rutīnu, par ieradumu, tas ir jātrenē. Tāpat kā tu trenējies, lai noskrietu 3 km, tad 5 un vēlāk visus 10. Taviem muskuļiem ir jāpierod. Arī tavam dabiskajam improvizācijas muskulim ir jātrenējas un jāpierod, ka izmantosi to jaudīgāk un intensīvāk. Līdz visas šīs reakcijas kļūs par tavu dabisku ieradumu un tu to darīsi pat nepiedomājot.

Pamēģini sākt ar jau pieminēto “Jā, un..”. Katru reizi, kad grib teikt nē, kādai idejai, vai teikt “Jā, bet..” -piespied sevi tomēr mainīt savu reakciju un pieņemt ideju (situāciju).

Otrs treniņš, kuru vari ieviest ikdienā – atbilde no pēdējā burta. Tas nozīmē, ka ar savu sarunu partneri (dzīvesbiedru, labu draugu, kolēģi, bērnu) novienojies, ka tagad uzspēlēsiet šo spēli. Un noteikumi ir, ka sarunā viens otram atbildot, atbildei vienmēr jāsākas ar ar to burtu, kāds bija pēdējais burts vārdā ar kuru sakāmo pabeidza tavs sarunu biedrs. Piemēram:

Juris: “Šodien lieliska diena, vai ne?”

-Aija: “Es tev pilnībā piekritu, Juri

-Juris: “Interesanti būtu to pavadīt savādāk, kā parasti, ir kādas idejas?”

-Aija: “Sarīkojam putu ballīti pagalmā!”

-Juris: “Ārprāts, tā ir ģeniāla doma. Uzaicināsim arī Ģirtu un Annu.”

u.t.t.


Variācija šai spēlei ir arī lietot pēdējo vārdu un vienmēr paturēt prātā "jā, un.." atbildes veidu.


Šī spēle ļoti labi trenē klausīšanos savā sarunu partnerī. Nezinot kā viņš beigs savu sakāmo, tev nav iespējas savlaicīgi izdomāt savu atbildi. Līdz ar to tu esi piespiests klausīties līdz galam un tikai tad sākt domāt par atbildi.

Lai izdodas!




58 views

RUNAS RĀMIS

©2019 by Runas Rāmis