• Elina Biseniece

4 izaicinājumi, kas kavē pielāgoties jauniem apstākļiem

Kas ir lielākie izaicinājumi, kad mums darbā, biznesā, arī ģimenē un attiecībās, jāatrod jauna pieeja, jauni risinājumi?

Vienvārdsakot, kad jāpielāgojas jauniem apstākļiem?


Kā droši vien nojaut no veiksmes stāstiem, TEDx runām un Džekija Čana filmām - atbilde ir mūsos pašos.

Izaicinājumi, kas mums kavē pielāgoties un izdomāt risinājumus, kur to nav, slēpjas mūsu galvās.

Kas ir šie izaicinājumi, kā tie parādās improvizācijas treniņos, un kādus jautājumus sev vērts uzdot, lai palīdzētu izaicinājumus pārvarēt - lasi tālāk :)



Izaicinājums Nr. 1. Satraukums un bailes.


Šīs burvīgās emocijas mūsu primitīvākajām smadzenēm dod ziņu, ka jācīnās par dzīvību un nāvi. Neapstrādātas, šīs emocijas liek ķermenim bēgt, cīnīties vai sastingt.


Ja mūsu drošība ir apdraudēta, mēs meklēsim drošību, nevis ilgtermiņā labāko atbildi, labāko jauno pieeju, alternatīvas un uz sadarbību vērstus, radošus risinājumus.


Satraukuma un baiļu mazināšana, it īpaši, ja tās ir spēcīgas, ir pats, pats pamats, un bez tā turpmākais darbs ļoti bieži nav iespējams.


Kur to var redzēt improvizācijā:

  • Kad grupas dalībnieks ne reizi vai mēģinājuma laikā neuznāk piedalīties ainā, vai uznāk 1-2 reizes un sēž malā uz krēsla.

  • Online vidē, skatās, bet nepiedalās, vai piedalās ļoti īsi, kad tiek uzrunāts. Parunājot atklājas, ka viņš ir nevis neieinteresēts, bet "baiļu paralizēts". Vienatnē daudz laika pavada, sevi vainojot; arī klātienē pat nedzird, ko otrs saka, jo sevī dzird skaļus, baiļu pārņemtus monologus.

  • Parasti - arī pirmais aiziet prom no mēģinājuma, nepiedalās sarunās. Pārtrauc treniņus vispār vai gadiem nāk, taču attīstās maziem, minimāliem soļiem.

Lietas, ko darām, kad esam stresā un panikā - to, cik muļķīgas tās ir, bieži saprotam tikai vēlāk :)


Jautājums, lai pārvarētu izaicinājumu:

Kā man nomierināties vai novirzīt stresu un bailes?

Kad Tavs ķermenis jūt, ka ir briesmas, un nespēj domāt loģiski un vēl neesi trenējies citādāk, vislabākais, ko vari darīt - meklēt veidus, kas neitralizē Tavu stresu veselīgākajā veidā.

  • Sports ir viens no visbiežāk ieteiktajiem veidiem visdažādākajās nozarēs, kas palīdz kontrolēt tos viltīgos stresa hormonus.

  • Tāpat arī dziļā elpošana, stiepšanās.

  • Visspēcīgākajos gadījumos, kad tiešām nespēj sevi kontrolēt, labākais risinājums ir profesionāļa atbalsts (jā, mēs runājam par psihologu. Spēcīgām, nekontrolējamām emocijām vajag spēcīgus pretspēkus.).


! Taču. Ja pa dienas vidu sportam laika nav vai jūti, ka vienkārši sakot vajag nolaist tvaiku, der meklēt novirzīšanas paņēmienus..

Improvizācijas treniņos, šobrīd arī online novērojam, ka:

  • atslēgšanās no darba/mājas ikdienas ar spēlēm, ieved slavenajā "šeit un tagad" mirklī. Tas palīdz vismaz nolaist lielāko emociju daļu un atgriezties pie risinājumu meklēšanas jau neitrālākā prātā.

Ja vēlies, pievienojies uz Pēcpusdienas uzrāvienu jeb 30 minūšu impro spēlēm sevis sapurināšanai un enerģizēšanai, paskatīties, vai tās strādā Tev.

(Tas ir bez maksas, viss kārtībā.)



Izaicinājums Nr. 2. Loģiskā domāšana.


Kad esam tikuši galā ar Lielo Stresu, ieslēdzas….

Jā, tieši tā.

Loģiskā domāšana jeb Prāts.

Loģiskā domāšana darbojas uz to, ka ieliekam pasauli kastītēs un kastītes savienojam ķēdēs.Ja šis notiek tā, tad loģiski pēc tā jāseko tam.”

Vairumu problēmu mēs esam pieraduši risināt, loģiski domājot, pēc soļiem, procedūrām, informācijas un pieredzes “kas strādā”.

Tas ir izcili!

Ļoti labi, ka mums ir šādas ķēdes.

Kāda dzīve mums būtu, ja katru reizi mums vajadzētu izdomāt, kā pateikt vārdu “galds”, siet kurpes, tīrīt zobus un cept savu rīta omleti?

Kas vēl labāk - pēc kāda laika, apgūstot loģiskās lietu sakarības, prāts var darboties teju autopilotā un mācīties jau ko jaunu uz esošā, loģiskā bāzes.

Taču tādos laikos kā šis pierādās, kāpēc loģiskā domāšana, kas ir iegājusi autopilotā, var būt kā kavēklis iešanai uz priekšu.

Kā?

Ļoti vienkārši. Ja mums pazūd kāds no loģiskās ķēdes posmiem - tiem, kas prātā, darbā, ikdienā nodrošināja kārtību - var gadīties, ka kļūstam paralizēti.

Jo prātam ir iestaigāts viens konkrēts ceļš. Jo dziļāk ceļš iestaigāts, jo grūtāk ir izprast, ka varētu pastāvēt un pat labi strādāt arī citas iespējas.

Tas rada problēmas pielāgoties, sadarboties, izdomāt radošākus risinājumus. Kas, savukārt, var radīt situācijas, kad citi aiziet biznesā, spējās pa priekšu vai tiecas sadarboties ar citiem, kuri nedomā tik loģiski; kamēr loģiskais domātājs savā attīstībā stāv uz vietas.

Trakākos gadījumos, diemzēl, stāvēšana uz vietas nozīmē regresu.


Kur to var redzēt improvizācijā:

  • Kad mēģinājuma laikā kāds no spēlētājiem labo otra atbildes, acīmredzami vada stāstu tā, kā tam “būtu jābūt”. Skatītājiem žēl pārējo komandas spēlētāju, pārējiem spēlētājiem - aizkaitinājums. Nevienam nav prieka, izņemot To Vienu Spēlētāju.

  • Jau kādu laiku spēlējušiem improvizatoriem - ainas pašiem un citiem šķiet “pliekanas”, jo viss ir pārāk loģiski saprotams, trūkst “aha!” momentu, pārsteigumu, kopīgas ziņkāres, atrodot un izpētot ko jaunu.


Jautājums, lai pārvarētu izaicinājumu:

Kā būtu, ja...?

Ir laba ziņa - tieši smadzeņu tieksme visu savienot ķēdēs un sadalīt kastēs mums var nākt palīgā, ja tai pieejam no citas puses.

Uzdodot sev pavisam nevainīgu jautājumu “Kā būtu, ja (piemēram, restorānu bizness varētu strādāt bez klātesošiem viesiem?)” mūsu smadzenes pašas grib savienot asociācijas, konceptus, risinājumus. Līdz ar to, pasapņojot un ļaujot prātam pašam atrast risinājumus, tas notiks dabiski.

Ja nu vienīgi neiedarbojas...



Izaicinājums Nr. 3. Iekšējās paš-bremzes.


Mēs esam mācīti skolās, ģimenēs, draugu vidū, darba vietās, kādas ir citu robežas, noteikumi, likumi, ko drīkst, ko nedrīkst, un diezgan labi pielāgojušies

Pat neapzinoties, un arī tas ir pilnīgi normāli.

Vecais, labais jautājums - ja visi darītu, kā gribētu, kā mēs sadarbotos, uzturētu mieru un novestu kaut vienu lietu līdz galam?

Darboties vienotā skatījumā, vienās normās, ir bijusi vērtīga lieta.

Tomēr.

Ko tā aktivizē, kad to vairs nevajag?

Mūsu iekšējo kritiķi!

Jaunas domas, kuras nesaskan ar jau esošiem rakstītiem un nerakstītiem likumiem, esam pieraduši ikdienā bremzēt - bieži arī paši no sevis.

Atkal - labi, ka tā!

Mums nav jāsper laukā katra doma, ko domājam, katrā brīdī.

Dažreiz vīram patiesi nav jāuzzina, cik maksāja kleita, kaimiņam - kā pļautu viņa mauriņu, un draugam - kā dusmās viņu nosauci prātā.

Turklāt, mūsu atmiņā saglabājas apkaunojums, kad ļāvām sev brīvi rīkoties, darīt, pieņemt lēmumu, taču pārējie mūs noraidīja, izsmēja vai pat nācās zaudēt sev ko svarīgu.

Tāpēc gadās, ka neuzticamies paši sev, ka tiksim galā ar mūsu pašu iekšējiem dārgumiem (oriģinālāku domāšanu, darbību), kad tie tiks izpausti.

Taču. Kad jādabū ārā no sevis labākais, ko vēl neizmantojam, kad jāizdomā, ko darīt, bez iepriekš pateiktām atbildēm, spēja sevi savaldīt un nobremzēt kļūst lieka, un tā ir jā(at)trenē.


Kur to var redzēt improvizācijā:

  • Kad mēģinājuma vai izrādes laikā kāds no komandas stāv un nenāk piedalīties ainā, jo pārāk daudz domā, ko un kā teikt un darīt būtu pareizi.

  • Bieži redzama “sastingušā geimera” poza - kad ķermenis pats velk spēlētāju uz priekšu, jo impulss ir, taču prāts nostopē un spēlētājs apstājas.

  • Ja impulss spēcīgs, var sanākt “kustīgā geimera” poza - kad cilvēks mīņājas uz vietas, kā videospēles tēls, kurš netiek cauri sienai.

  • Ja tam pievienojas neveiklība, dažreiz sanāk arī tvista deja.


Jautājums, lai pārvarētu izaicinājumu:

Kā man “atlaist” prāta bremzes?

(Šis ir labs improvizācijas vingrinājums, ar ko sākt, ieskaties, kad izlasi rakstu).

Atslēgas vārds, kas varētu Tev palīdzēt, ir - brīvība. Radi sev vidi, kurā jūties brīvi un izpēti sevī šo brīvās izpausmes spēju.

Te būs citas un citas un vēl citas tehnikas, kas arī ģimenē un komandās Tev var palīdzēt rast brīvību caur impro.


Izaicinājums Nr. 4. Bailes kļūdīties.

Viņš taču nekad nekļūdījās, vai ne?


Tas ir saistīts ar visiem iepriekšējiem izaicinājumiem kā cimds ar roku.


Kāpēc mēs meklējam drošību, iekļaušanos, kārtību, un nelaižam sevi uz āru?

Jo mēs negribam “būt nepareizi” vai “traki” vai “nepiedienīgi”.

Negribam, ka kāds redz, ka kļūdāmies.

Negribam paši sev atzīt, ka kļūdāmies.

Un vispār, negribam kļūdīties.

Jo veiksminieki ir tikai tie, kuri nekļūdās, vai ne?


Diemžēl, mēs aizmirstam, ka neko (un ar drošu sirdi varam teikt - tiešām Neko) dzīvē neesam iemācījušies darīt labi, ne reizi nekļūdoties.

Mums bija jāiemācās:

  • noturēt sava galva (!),

  • runāt,

  • staigāt,

  • pateikt burtu “r”,

  • siet kurpju auklas un

  • cept omleti.

Kāda ir Tava attieksme par kļūdām, kuras pieļāvi, mācoties visu augstākminēto? Un kāda - par mācīšanās procesu?


Kļūdas ir dabisks mācīšanās process. Jo tikai tā mēs varam ļaut sev smadzenēm un muskuļiem (ja, piemēram, mācāmies futbolu, tenisu, dejas) apgūt, atcerēties un nostiprināt atmiņā loģisko ķēdi, "pareizo" darīšanas veidu.


Bieži vien, tikai atgādinot sev konkrētus gadījumus, kad mācījāmies no kļūdām un beigās mums sanāca, jau izdodas iegūt veselīgāku skatu uz izaicinājumiem un noņemt vismaz vienu no trīsdesmit iekšējām bremzēm.


Taču šis ir diezgan dziļi iesēdies izaicinājums, tāpēc darbs ir lēns un pakāpenisks un jautājums nav par to, vai kādreiz šo baiļu nebūs, bet gan - kā tās mācēt vadīt. Jo, pat, ja šoreiz mācīsimies no kļūdām kā profesionāļi, sekos nākošie izaicinājumi ar nākošās pakāpes kļūdām, no kurām baidīties.


Kur to var redzēt improvizācijā:

  • Pati pirmā nodarbība, kad ir jāsvin kļūdas vingrinājumā pāros, skaļi gavilējot par kļūdu un sasitot plaukstas. Plaukstu sasišana notiek neveikli, smejoties, nedaudz svīstot no procesa pretdabiskuma. Vairāki pāri noklusē, ka ir kļūdījušies, iztiek bez plaukstu sasišanas - tā ir ērtāk.

  • Pēc pāris gadiem - labi trenēts improvizators izrādēs, mēģinājumos atkārto vienus un tos pašus tēlus, kuri “strādā”.


Jautājumi, lai pārvarētu izaicinājumu:


  1. Kā es uzzināšu, ko vēl nezinu, par idejas izpildīšanu? (no kurienes ievākšu informāciju, ko mācīšos, kam piedāvāšu sadarboties)

  2. Kāds ir mazākais mērogs, prototips vai ātrākais veids, kādā testēt, vai ideja strādā dzīvē?

  3. Kas (kādi jautājumi, attieksme, rīcība) man palīdzēs mācīties un uzlabot kļūdas, kad tās notiks?


Šis ir praktiskākais solis darbā un dzīvē, lai mazinātu bailes kļūdīties, ja šobrīd Tev vajag domāt konkrēti un "par lietu". Sagatavoties.


Otrs solis - šie 399 eiro vērtie tablešu izstrādājumi, ar kuriem Tava dzīve mainīsies uzreiz!

Atvainojamies, noliktavā vairs nav.


Ja nopietni - protams, ka šie izaicinājumi mums ir radušies daudzu gadu laikā, tāpēc arī treniņš, treniņš un treniņš ir Tas, kas ļaus arvien ātrāk un raitāk nostāties uz kājām tad, kad situācija ir haosā.


No improvizācijas prakses un pieredzes, šie četri iekšējie izaicinājumi šķiet vērtīgākie, ar kuru pārvarēšanu sākt, lai dzīve mazāk spēj izsist no līdzsvara un izaugsmes ceļa.


Kā tos trenēt - prakses laikā atradīsi un labāk, kas Tev der, sapratīsi Tu pats.


Ja vēlies kopā ar mums pēcpusdienās atgūt enerģju un noņemt spriedzi, kas uzkrājusies, ar improvizācijas spēlēm, gaidīsim Tevi Pēcpusdienas uzrāvienā!


Seko līdzi Runasrāmis Facebook, lai uzzinātu, kad apskatīsim nākošos izaicinājumus, kurus apsvērt ir ne mazāk svarīgi.

0 views

RUNAS RĀMIS

©2019 by Runas Rāmis