Kas notiek aiz improvizācijas durvīm

Nodarbības, meistarklases, darbnīcas, praktiskie semināri un praktiskie vebināri pielietojot improvizāciju. Skan gan intriģējoši, gan biedējoši. Kā tas notiek un kāpēc būtu jāpiedalās?
Līdz šim Latvijā improvizācijas teātris asociējas ar izklaidi, kurā improvizatori atrodas uz skatuves un izspēlē īsas, smieklīgas un uz skatītāju ieteikumiem veidotas ainas.
Kādam arī asociējas ar jautru komandas saliedēšanās pasākumu, kuru vada improvizators. Visas šīs formas ir vajadzīgas un saprotamas. Tomēr tas nav viss, ko improvizācija var piedāvāt.
Ko nozīmē izmantot improvizācijas teātri apmācībās un kā tas strādā?

Bažas un mīti

Vienas no lielākajām bažām, pirms pieteikšanās uz kādu pielietojamās improvizācijas nodarbību ir bažas no kāpšanas uz skatuves un obligātās prasības jokot.
Ļauj sagraut populārāko improvizācijas mītu, ka improvizācijas aktierim obligāti ir jājoko.
Patiesībā ir pilnīgi pretēji :)
Improvizācijas smieklīgā daļa (joki) nāk no aktieru spontanitātes un spējas būt atbrīvotam, būt pašam. Smieklīgākās daļas ir tās, kuras skatītāju pārsteidz, jo domājot to nevarētu izdomāt. Tas rodas tikai spontāni reaģējot. 

Kā IMPROVIZĀCIJU izmanto apmācībās?

1. Metode

Lai improvizatori spētu būt uz skatuves spontāni un atbrīvoti, ikdienā viņi trenējas ar dažādām, konkrētām metodēm. Tās ir īsu spēļu veidā un fokusētas uz konkrētas prasmes attīstīšanu. Piemēram - klausīšanos, spontanitāti, situācijas pieņemšanu, jaunu ideju veidošanu, sadarbību, vadības uzņemšanos, statusu maiņu, drosmi, asu prātu, koncentrēšanos u.t.t.
Šīs pašas metodes tiek izmantotas pielietojamās improvizācijas apmācībās. 
Katrām apmācībām ir sava tēma - prasme vai prasmju kopums, kas jāatīsta. Piemēram, ideju radīšana vai komunikācija. Apmācību vadītājs izvēlas metodes, kas šo prasmi attīsta un secīgi tās ievieto apmācību programmā. Tā kā mēs katrs esam atšķirīgs, apmācību laikā vadītājs mēdz pamainīt metodes, pielāgojot tās konkrētajiem dalībniekiem. Mērķis ir izveidot efektīvāko pieeju katram dalībniekam. Jo, piemēram, komunikācijas apmācībās ir vairāki elementi - pārliecinātība par sevi, stāja, emocijas, ķermeņa valoda, spēja atbrīvoties no "ko par mani padomās", stāstu veidošana, small talk u.t.t. Kādam dalībniekam kāds no elementiem var būt vienkāršāks, kādam sarežģītāks. Prasmes darboties ar katru no elementiem redzamas tikai apmācībās, tādēļ arī apmācību vadītājs bieži variē ar pieejamām metodēm, lai katram piedāvātu piemērotāko treniņu.

2. Vide

Nodarbības notiek psiholoģiski drošā vidē. Tas nozīmē, ka pilnīgi visi drīkst kļūdīties un tas tiek pat mudināts. Dalībnieki viens otru atbalsta un visi kopā atļaujas uzvesties muļķīgi, atbrīvojoties no ierobežojošā "ko par mani padomās". Apmācību vadītāja uzdevums #1 ir šādu vidi radīt. Tas tiek darīts, izmantojot konkrētas spēles un metodes, kas pakāpeniski atbrīvo dalībniekus un praktiski parāda šādas vides nozīmi apmācībās. 
Kad dalībnieki nebaidās kļūdīties un nebaidās izskatīties muļķīgi viņi spēj patiesi atbrīvoties un līdzdarboties, apgūstot jaunas prasmes.
Improvizācija palīdz izdzīt no galvas bailes.
Kas svarīgi, dalībnieki praksē redz, cik ļoti subjektīvs ir vērtējums "izskatīsies muļķīgi" un ļoti bieži tas ko paši par tādu uzskata, citiem nebūt tāds neliekas. 
Tālāk apmācību gaitā šī vide rada augsni lielākai pārliecībai par sevi un drosmei. Jo, būsim godīgi, kas ir tas, kas Tevi attur no kādas rīcības? Lielākoties jau "ko par mani padomās" vai ne? :)

3. Eksperimentēšana

Un galu galā, improvizācijā improvizē. Tas nozīmē, ka pat ja spēlei ir noteikumi un forma, tajā nav pateikts priekšā tieši kas ir jādara. Gluži kā paslēpēs. Tu zini, ka, kamēr vadītājs aizskaita līdz 10 ir jāpaslēpjas. Bet kur to darīt paliek tavā ziņā.
Tāpat arī šis "kas ir jādara" tiek atstāts dalībnieku rokās. Tātad - jāļauj sev eksperimentēt!
Parasti pirmo reizi izmantojot metodi mēs automātiski rīkojamies jau pēc ierastiem savas uzvedības modeļiem. Tas ļoti labi palīdz identificēt katra paša "TAGAD". Turpinot ar to pašu vai līdzīgām metodēm dalībnieks var eksperimentēt (spēlēties) ar dažādiem citiem uzvedības modeļiem, idejām un pieejām tādā pašā situācijā. Šādā veidā tiek atrastas un pilnveidotas tās unikālās prasmes, kuras nepieciešamas konkrētajam dalībniekam. Turklāt, šajā ceļā dalībnieki nav vieni, notiek arī mācīšanās no pārējiem grupas dalībniekiem un reflektīva procesa virzīšana no apmācību vadītāja puses. 

Tieši spēlēšanās un jaunu prasmju izmēģināšana psiholoģiski drošā vidē veicina to ātrāku iedzīvošanos ikdienas uzvedības modeļos. Tātad - ātrāku pielietošanu dzīvē!
Starp citu, vai es minēju, ka nav jākāpj uz skatuves un jāstāsta joki? ;)

Tiekamies apmācībās! Ieskaties [ŠEIT]

Iepriekšējā
Aizver ausis un klausies
Nākamā
6 slēptās prasmes, ko dod improvizācijas treniņi