Improvizācija krīzē un pārmaiņās: uzņēmumiem (pētījums)

Straujas transformācijas un pieaugošās nenoteiktības apstākļos spēja improvizēt ir kļuvusi svarīgāka nekā jebkad agrāk. Bet kas nepieciešams improvizācijas prasmju attīstīšanai? To tālāk aprakstītā pētījuma autori (Pier Vittorio Mannucci, Davide C. Orazi, and Kristine de Valck) vairāk kā divus gadus pētīja kā darbojas un attīstas improvizatori un nāca klajā ar 3 galvenajiem novērojumiem un ieteikumiem, kurus var izmantot jebkurš uzņēmums, kurš vēlas lai viņu vadītāji un darbinieki spētu reaģēt kā improvizatori dinamiskās pārmaiņu situācijās. 

Kopsavilkums:

Pētījuma autori apskatīja vairākus LARP (Live-Action Role Playing spēles, kurās spēlētāji darbojas kā varoņi un reāllaikā reaģē uz dažādiem scenāriju un scenāriju scenārijiem), lai gūtu ieskatu improvizācijas mehānikā. Balstoties uz vairāk nekā divu gadu novērojumiem un intervijām, viņi identificēja trīs atšķirīgas improvizācijas pieejas, kurus spēlētāji parasti izstrādāja secīgi: imitējošu, reaģējošu un radošu improvizāciju. Viņi atklāja, ka uz konkurenci vērstie spēlētāji ātrāk izstrādāja reaģējošo improvizāciju, bet bieži vien bija vajadzīga pamatīga piepūle, lai pārietu pie radošajā. Un gluži pretēji, autori atklāja, ka uz sadarbību vērsti spēlētāji sākumā attīstījās lēnāk, taču viņu lielākais savstarpējā atbalsta līmenis un uzticēšanās citiem spēlētājiem galu galā ļāva viņiem sasniegt patiesu radošo improvizāciju.


Autori iesaka trīs rīcības veidus organizācijām, kuras vēlas veicināt improvizācijas prasmes starp vadītājiem un darbiniekiem: 1) veidot izpratni, 2) līdzsvarot konkurenci un sadarbību un 3) kopt spēcīgas sociālās struktūras.



Sīkāk par pētījuma norisi un konstatēto

Kā jūs tiekat galā ar krīzi? Ko jūs darāt, ja pēkšņas izmaiņas izjauc rutīnu? Lai turpinātu veiksmīgu virzību uz augšu pārmaiņu laikā, jums ir nepieciešami vadītāji un darbinieki, kuri spēj domāt un rīkoties ātri - bez instrukcijas. Citiem vārdiem sakot, jums ir nepieciešami kvalificēti improvizatori.

Improvizācija var šķist nesaderīga ar precīzi definētiem procesiem, kas sastopami lielākajā daļā ilgi funkcionējošu bizneu. Pieņemot darbā darbiniekus, netiek pārbaudītas viņu improvizācijas prasmes, vai ne? Tāpat arī lielākā daļa darbinieku apmācības programmu ir vērstas uz līderības vai tehnisko prasmju attīstīšanu, nevis palīdzot darbiniekiem kļūt par labākiem improvizētājiem.

Tomēr, improvizācija realitātē ir organizācijas veiklības atslēga. Vadītāji un darbinieki, kas ir spējīgi improvizētāji, vadīs savus uzņēmumus krīzēs un paradigmas maiņās, sākot no tehnoloģiskiem sasniegumiem un mainīgiem / neparedzamiem tirdzniecības noteikumiem līdz apkārtējās vides katastrofām un neskaitāmajām problēmām, kas saistītas ar Covid-19 pandēmiju.

Būtu nekorekti apgalvot, ka improvizācija ir prasme, kuru iegut var ātri un viegli. Šīs prasmes izveidošana prasa laiku un regulārus treniņus. Tas ir diezgan apjomīgs darbs ar sevi un komandu. Tomēr, neskaidrās un neparedzamās situācijās, šīs prasmes ir neatsveramas un nekavvējoties atmaksājas.

Kas ir improvizācijas teātra spēles?

Tās ir skatuves performances spēles, kurās dalībnieki spēlē konkrētus varoņus, fiziskajā telpā mijiedarbojoties ar citiem. Spēlētājiem nepārtraukti jāimprovizē, lai tiktu galā ar nepārtrauktām izmaiņām un pārsteigumiem, kurus rada gan sižets, gan citu spēlētāju spontāna darbība, padarot šīs spēles līdzīgākas korporatīvajai pasaulei, nekā jums sākumā šķiet.

Autoru specifiski pētītās improvizācijas spēlu tehnikas koncentrējās uz spēlētāju lēmumiem negaidītu stratēģisku problēmu, varas cīņu, resursu sarunu un politisko apvienību priekšā. Citiem vārdiem sakot: lēmumu pieņemšanas procesi, kas realitātē ļoti līdzinās ātrām problēmu risināšanām, ar kurām vadītāji un darbinieki saskaras katru dienu.

Pētījumā identificētie trīs improvizācijas pieejas veidi

Imitējošā
Šo izmanto visnepieredzējušākie improvizatori. Pamatā šie spēlētāji vēro pieredzējušos improvizatorus un kopē jeb imitē viņu rīcības, pavisam minimāli tās pielāgojot vai pamainot. Šis ir vies vienkāršākais improvizācijas veids, tomēr tas ir izmantojams gana veiksmīgi, lai pamazām ļautu jaunajiem improvoizatoriem iesaistīties un sajust "spēles garšu".
Piemēram, pavisam vienkāršā situācijā, jaunais spēlētājs nezinot, kā rīkoties, pielāgoja savu vizuālo tēlu (mati, apģērbs, kustības) maksimāli tuvu vadošo spēlētāju tēlam.

Reaģējošā
Izmantojot gan apkārtējo vidi, gan citu spēlētājs, tiek izveidota sava, oriģināla reakcija uz negaidīto situāciju. Piemēram, kādā situācijā, kur tika negaidīti izspēlēts karapulka uzbrukums, spēlētājs izmantoja pārējos spēlētājus kā kara pulku, fiziski aizbīdot tos sev priekšā. Novietojot starp sevi un ienaidnieku.
Šis ir oriģināls risinājums situācijai, kuru improvizators veido pats uz vietas, balstoties uz savu līdzšinējo pieredzi un zināšanām.
Kā likums, lai nokļūtu reaģējošā improvizācijas fāzē, vispirms bija izieta imitējošā.

Radošā
Visjaudīgākā un profesionālākā improvizācijas forma.
Radošā improvizācija ir par virzīšanos uz priekšu nākotnē un jaunu scenāriju un ideju veidošanu, notikumu veidošanu vai pat katalizēšanu, nevis reakciju uz jau notikušu situāciju. Citiem vārdiem sakot - inovāciju domāšanu, atbildības uzņemšanos un vīzijas veidošanu.
Šī ir arī visriskantākā no formām, jo tā kā tā ir absolūti unikāla, tai nevar paredzēt iznākumu. Tajā pat laikā, šī arī ir visefektīvākā pieeja radošu un unikālu ideju radīšanā.
Kā piemērs no izrādes: improvizatori pēkšņi izlēma doties bīstamā misijā, lai iegūtu kādu spēcīgu artefaktu, kurš palīdzētu iespējamu nākotnes problēmu risināšanā. Šis viss bez jebkāda ārēja iemesla, stimula vai apdraudējuma.
Kas būtiski, tie divi spēlētāji, kas šo ideju izvirzīja, savā komandā tiek cienīti un viņiem uzticās. Tas ir svarīgs aspekts, jo radošā improvizācija ir iespējama vien pilnīgas uzticēšanās situācijās, kurās unikālās idejas autors ir drošs, ka komanda viņu atbalstīs (nevis nobloķēs ideju un pateiks ka tā ir nederīga. Vai vienkārši ignorēs ideju).

Improvizācijas prasmju attīstīšanai nepieciešama kā sadarbība - tā arī konkurence

Pēc šo trīs veidu identificēšanas, tālāk pētījumā autori fokusējās uz to, kā tieši šīs prasmes attīstās un pilnveidojās. Tika pārbaudīts, ka liela ietekme ir tam, vai improvizators ir vērsts uz sadarbību vai konkurenci.
Uz konkurenci vērstie spēlētāji reaģējošās improvizācijas prasmes izveidoja ļoti ātri. Tas notiek tādēļ, ka viņi izmanto tik daudz no apkārtējās vides vai spelētājiem, cik vien iespējams. Reizēm pat tik daudz, ka citie netiek atstāts pilnīgi nekas no pieejamajiem resursiem. Lai arī īstermiņā šis ir ļoti iedarbīgi, ilgtermiņā tas kavē iespēju pāriet uz radošo pieeju, jo neizveidojas savstarpēja uzticēšanās un atbalsts.
Savukārt, uz sadarbību vērstie spēlētāji daudz vēlāk izveidoja reaģējošās prasmes, jo, tā vietā, lai visus piedāvājumus un impulsus ņemtu sev, ļāva apkārtējās vides vai citu spēlētāju sniegtās idejas paņemt un izmantot saviem biedriem. Sākotnēji šie spēlētāji aug ļoti lēnām. Tomēr, socializēšanās un izveidotā saikne ar komandu, ļauj pēcāk daudz ātrāk tik tieši pie radošās improvizācijas prasmēm.
Autori uzskata, ka nozīmē ir kā uz konkurenci vērstajiem, tā uz sadarbību vērstajiem spēlētājiem. Jo, atšķirīgās situācijās nepieciešamas dažādas pieejas. Tāpat arī pētījums parāda, ka ikviens var sasniegt radošās improvizācijas prasmi. Kad uz konkurenci vērstais dalībnieks sāk iepazīt un pielietot sadarbību, viņš ārkārtīgi ātri un veiksmīgi nokļūst radošajā improvizācijā.

Kā šo pielietot biznesā? Pētījuma autoru trīs ieteikumi:

1. Veido izpratni par to, kā veidojas un attīstas dažādi improvizācijas stili

Vispirms ir ļoti svarīgi vienkārši izglītot sevi un savu komandu par dažāda veida improvizācijas prasmēm un to, kā uzsvars uz konkurenci vai sadarbību var ietekmēt viņu attīstību. Lielāka šo prasmju apzināšanās un izpratne var palīdzēt komandas sastāvam kopumā, nodrošinot, ka jaunpienācēji tiek savienoti pārī ar pieredzējušākiem 'improvizatoriem', no kuriem viņi var sākt mācīties imitējošas improvizācijas prasmes. Kā veiksmīgs piemērs uzņēmumos ir 'draudziņu' vai mentoru sistēma, kur jaunais darbinieks tiek piesaistīts kādam pieredzējušākam.

Šo var izmantot arī komandas sadalījumam, ļaujot uzņēmumam identificēt komandas vai personas ar spēcīgām improvizācijas prasmēm un piesaistīt viņus projektiem, kas ir nestrukturētākie un nenoteiktākie.

2. Līdzsvaro sadarbību un konkurenci

Šis pētījums ilustrē, kā un kāpēc veselīgai organizācijai ir nepieciešama gan sadarbība, gan konkurence. Vadītājiem ir rūpīgi jānotur šī spriedze, mudinot savus darbiniekus attīstīt sadarbības prasmes, nebremzējot ambiciozo jaunpienācēju konkurences instinktus. Lai veicinātu radošo improvizāciju, ir jāuzsver sadarbība, tomēr, ja nebūs pietiekamas konkurences, darbiniekiem var būt grūti pilnveidot reaģējošās improvizācijas prasmes, kas viņiem būs nepieciešamas kā pamats turpmākai izaugsmei.

3. Sargā iekšējo socializēšanos, jo īpaši, kad strādājiet attālināti

Visbeidzot, spēcīgu sociālo struktūru nozīmi nevar pārvērtēt. Lai veicinātu patiesas, radošas improvizācijas prasmes savu darbinieku starpā, vadītājiem ir jāizveido psiholoģiski droša vide ar bagātīgu sociālo mijiedarbību, kas rada uzticību un sadarbību. Ir jāļauj darbiniekiem gūt iedvesmu vienam no otra idejām un darbiem, lai kopīgi nāktu klajā ar jaunām idejām bez bailēm par kritiku vai noraidījumu.

Protams, šāda veida vidi var būt grūti uzturēt pat vislabvēlīgākajos apstākļos un šobrīd tas ir vēl grūtāk, kā parasti. Tādēļ, īpaši saskaroties ar attālinātu darbu, vadītājiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība gan formālu, gan neoficiālu mehānismu atbalstam, lai izveidotu spēcīgus sociālos sakarus starp komandas locekļiem.

[Oriģinālais raksts]


Komentāri 1

Vita 2021. g. 21. marts
Paldies, šis daudz ko izskaidroja!
Email again:

Iepriekšējā

IZCILA KLIENTU APKALPOŠANA. VAI SAREŽĢĪTI?

Nākamā

Iedvesmo caur kameras aci

Dalīties ar šo rakstu